Par parku
Kultūras sabiedrībā zināms, ka Latvijas bijušo muižu parki ir kultūras mantojums, kas atbildīgi un atbilstoši kopjams un uzturams. Lai gan 2010. gadā izdota grāmata „Latvijas muižu dārzi un parki”, attieksme pret šiem parkiem ir nevērīga. Nereti gan ainava, gan vide tiek degradēta, iznīcinot savulaik mērķtiecīgi stādīto dažādu krūmu sugu pamežu. Tad parks sāk izskatīties pēc kailcirtei sagatavota malkas meža, kur dominē pliki stumbri.
Ālaves muižas parkam ilgstošā pamestība nākusi par labu, un tas ir atjaunojams. Visgrūtāk ir izzāģēt nesenā pagātnē ieviestās papeles un vienlaikus saudzēt stādītos dažādo sugu krūmus.
Mazo parku plānojums bijis vienkāršs – lauce kungu mājas priekšā un lokveida pastaigu taka caur blīvo, idealizēto mežu. Ālaves parkā saglabājušās vairāk kā 35 koku un krūmu sugas, no tām 22 svešzemju. Arī zemsedze šeit dzīva - pavasaros zied vijolītes, vizbulītes, neaizmirstulītes, kas citos parkos vairs nav atrodamas. Muižu laikā parka laucēs zālienu nopļāva tad, kad lakstaugi bija noziedējuši, un nopļauto izlietoja sienam vai pakaišiem.
Pēc līdzīgiem principiem tiek uzturēts Jaunauces muižas parks, kur vēl var dzirdēt lakstīgalas, jo pārkoptajos parkos lakstīgalām, ne citiem putniņiem vairs nav, kur palikt.
Ālaves parkā aug divas svešzemju sugas, ko oficiāli sauc par parastām. Savvaļā, dārznieka nestādīts, parastais ceriņš aug Balkānos un ir attāls olīvu radinieks. Parastais filadelfs, ko nepareizi sauc par jasmīnu, aug reģionā no Itālijas līdz Kaukāzam.
Sena Rietumeiropas suga, kas neražo sēklas, ir Holandes liepa. Sniegoga savvaļā aug ASV rietumos, sorbārija - Sibīrijā, karagana – Mongolijā, bet mūsu ieva ne lūdzama neaug pie Vidusjūras.
To visu var meklēt, atrast, iepazīt, saprast un mācīties muižas parkā.
Ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis