© E. Bēvalde.

Daudzgadīgs, liels (50–110 cm) čemurziežu dzimtas lakstaugs. Saknenis ložņājošs, mezglains. Augs bagātīgi vairojas ar pazemes dzinumiem. Stublājs stāvs, rievains, dobs, augšdaļā zaro, parasti kails. Zied no jūnija līdz augustam.
Gārsas ir vērtīgs pārtikas produkts pateicoties to sastāvā lielā daudzumā esošajam C vitamīnam un minerālvielām. Uzturā izmanto jaunās lapas. Senākos laikos ar gārsām pārsedza citus garšaugus, lai tie ilgāk uzglabātos svaigi. Svaigas lapas satur līdz 85,2% ūdeni, 1,7% olbaltumvielas, 1,4% cukuru, 1,3% šķiedrvielas, 1,9% karotīnu,  holīnu, (veicina organismā vielu maiņas procesus), 155 mg% C vitamīnu (gārsās C vitamīns divas reizes vairāk nekā citronos), 0,04% ēterisko eļļu. 100 g svaigu lapu ir 16,6 mg dzelzs, 2 mg varš, 1,7 mg titāns, organiskā skābes,  flavonoīdi, fermentus, fitoncīdus, ogļhidrātus, kumarīnus. Saknes satur ēterisko eļļu, saponīnus, cieti, ogļhidrātus. Šāds bioloģiski aktīvo vielu kopums ļauj uzskatīt gārsa par vienu no vērtīgākajiem savvaļas augiem, ko var izmantot uzturā.
Lapas ievāc pavasarī, pirms ziedēšanas.
Senatnē gārsas pamatā izmantoja podagras slimnieku dziedināšanai, līdz ar to arī radies zinātniskais nosaukums – podagraria. Ārstnieciskiem nolūkiem izmanto lapas svaigā un kaltētā veidā.